Apcietināšanas un deportācijas iemesli

Apcietināšanas un deportācijas iemesli

Kopš 1940. gada līdz 20. gs. 80. gadiem padomju varas iestādes arestēja, pratināja un ieslodzīja dažādu profesiju, tautību un politiskās pārliecības Latvijas iedzīvotājus, nodēvējot viņus par ”tautas ienaidniekiem” vai apsūdzot ”Dzimtenes nodevībā”. Politiskajos noziegumos apsūdzētajiem parasti piesprieda 5, 8, 10, 25 gadu ieslodzījumu nometnēs, cietumos vai psihiatriskajās slimnīcās vai augstāko soda mēru – nošaušanu.

1941. gada jūnijā no Latvijas deportēja bijušos politiķus, rūpniekus, tirgotājus, armijas virsniekus un kareivjus, kā arī viņu ģimenes locekļus – sirmgalvjus, sievietes un bērnus, kuru vienīgais deportācijas iemesls bija radniecība ar ”tautas ienaidnieku”. 1949. gada martā deportācijām pakļāva ģimenes, kurām pirms Otrā pasaules kara īpašumā bija vairāk nekā 30 ha zemes un kuras nodarbināja algotu darbaspēku, kā arī nacionālās pretošanās kustības dalībnieku ģimenes locekļus.

Aresti par nepakļaušanos režīmam turpinājās arī 20. gs. 60., 70. un 80. gados. Iemesls tiem varēja būt literāra vai reliģiska darbība, kā arī politiska pretošanās padomju sistēmai. Kopumā politisku iemeslu dēļ no 1940. līdz 1986. gadam tika arestēti un dažādās ieslodzījuma vietās nonāca vismaz 47 218 Latvijas pilsoņu.