Gulags

1940. gadā, sākoties padomju okupācijai, Latvijas pilsoņus pakļāva komunistiskajam teroram, kas PSRS valdīja jau kopš 1917. gada un īpaši paplašinājās Staļina varas gados. Terors vērsās pret visdažādākajām iedzīvotāju grupām – cilvēkus apsūdzēja kā šķiras un tautas ienaidniekus vai spiegus, nošāva, ieslodzīja cietumos vai nometnēs, kā arī masveidā deportēja.

PSRS par ieslodzījuma sistēmu atbildēja Iekšlietu ministrijas Galvenā labošanas darbu nometņu un koloniju pārvalde. Laika gaitā šīs pārvaldes nosaukuma saīsinājums krievu valodā – GULAG – kļuva par visas padomju represīvās sistēmas apzīmējumu, ietverot ģimeņu izjaukšanu, arestus, pratināšanu, transportēšanu neapsildītos preču vagonos, smagu darbu badā un aukstumā nometnēs un nometinājumā, necilvēcīgos dzīves apstākļus un bojāeju, kurai bija pakļauti gan tikko dzimuši bērni, gan sievietes un sirmgalvji.

Pēc PSRS diktatora J. Staļina nāves 1953. gadā nometnes un nometinājumus kā sistēmu, kur ieslodzīja cilvēkus un izmantoja viņu darbu, pamazām samazināja un politiski ieslodzītos un deportētos atbrīvoja. Tomēr politieslodzīto nometnes turpināja pastāvēt arī 20. gs. 70. un 80. gados. Tajās ieslodzīja pret padomju režīmu noskaņotos un citādi domājošos.

1992. gadā slēdza nometni politieslodzītajiem Permā, un Gulaga sistēma beidza eksistēt. Gulags bija pastāvējis tikpat ilgi, cik ilgi bija PSRS, un tam cauri izgāja ap 20 miljoniem cilvēku, tai skaitā 200 000 Latvijas iedzīvotāju.