1949. gada 25. marta deportācija

1949. gada 25. marta deportācija

1948. gada rudenī PSRS vadība sāka gatavot masveida deportācijas valsts rietumu daļās, lai īstenotu lauku kolektivizāciju un likvidētu nacionālo partizānu atbalsta bāzi – turīgo zemniecību. 1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru Padome pieņēma slepenu lēmumu, kurš noteica divas deportējamo kategorijas – ”kulaku” ģimenes un ”nacionālistu” ģimenes. Par ”kulakiem” uzskatīja tos turīgos zemniekus, kuru īpašumā pirms okupācijas bija 30 ha un vairāk zemes vai kuri nodarbināja algotu darbaspēku, savukārt par ”nacionālistiem” – legalizētos partizānus, partizānu atbalstītājus, kā arī notiesātu personu tuviniekus.

Deportācijai Latvijā, Lietuvā un Igaunijā piešķīra kodētu nosaukumu ”Прибой” (”Krasta banga”). Izpildi uzdeva PSRS Valsts drošības ministrijas Iekšējam karaspēkam un republiku iekšlietu un drošības iestādēm. Kopš 1949. gada februāra LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieki gatavoja izsūtāmo ģimeņu sarakstus un uzskaites lietas, izmantojot 1939. gada tautsaimniecības datus, kas visbiežāk neatbilda pēckara dzīves realitātei. Sarakstus apstiprināja apriņķu izpildkomiteju priekšsēdētāji. 1949. gada 17. martā LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis parakstīja lēmumu par 10 000 ”kulaku” ģimeņu izsūtīšanu. Slēdzienus par partizānu un ”nacionālistu” ģimeņu izsūtīšanu apstiprināja LPSR valsts drošības ministrs Alfons Noviks.

Deportāciju veica grupas, kurās ietilpa Valsts drošības ministrijas darbinieki, karavīri, miliči, iznīcinātāju bataljonu dalībnieki un vietējie padomju aktīvisti. Grupas ieradās deportējamo mājās un pavēlēja stundas laikā sagatavoties. Katra ģimene teorētiski drīkstēja paņemt mantas un pārtiku 1500 kg kopsvarā. Pārējo īpašumu konfiscēja. Daudzi nepaņēma atļauto mantu daudzumu. Citus aizveda no mācību iestādēm un darbavietām. Cilvēkus nogādāja dzelzceļa stacijā un ievietoja preču vagonos.

Atšķirībā no 1941. gada 14. jūnija deportācijas šoreiz iedzīvotāji bija morāli daudz gatavāki deportācijām – daļa jau dzīvoja gatavībā būt izsūtītiem visus pēckara gadus, citi sagatavojās izsūtīšanām 1949. gada pavasarī, kad izplatījās baumas. Ievērojams skaits cilvēku no deportācijām glābās slēpjoties, pārejot nelegālā stāvoklī un pat pievienojoties nacionālajiem partizāniem. Gadījumos, kad deportējamā ģimene nebija atrodama norādītajā adresē, arestētāji bieži vien izsūtīja kaimiņus, kas nemaz nebija sarakstos, jo šoreiz svarīgs bija plāns – izsūtīt norādīto skaitu ģimeņu.

1949. gada 25. marta deportācijās vīriešus nenošķīra no sievietēm un bērniem, un visi kopā tika nosūtīti uz nometinājuma vietām Omskas, Tomskas un Amūras novados. Ierodoties nometinājuma vietās, izsūtītajiem paziņoja, ka viņi izsūtīti uz mūžu. Izsūtītos tomēr pamazām sāka atbrīvot pēc Staļina nāves un lielākā daļa varēja atgriezties Latvijā 50. gadu otrajā pusē.