Zemniecības proletarizācija

Zemniecības proletarizācija
Pēc padomju okupācijas režīma atgriešanās Latvijā atsākās 1940. gada agrārā reforma – zemes atņemšana lielajām un vidējām zemnieku saimniecībām. Daļu šīs zemes atstāja valsts fondā, daļu nodeva sīkzemnieku un bezzemnieku lietošanā, tādēļ strauji pieauga trūcīgu, ar tehniku neapgādātu sīksaimniecību skaits.

Latvijas zemnieku galvenais uzdevums bija apgādāt valsti ar pārtiku. Viņiem bija jāmaksā gan naturālās nodevas, gan lauksaimniecības nodoklis, gan jāstrādā klaušas meža un ceļa remontu darbos. Pirmos pēckara gadus šo pienākumu apjoms bija atkarīgs no saimniecības lieluma. 1947. gadā pēc Maskavas prasības Latvijas PSR valdība noteica turīgo zemnieku jeb tā dēvēto "kulaku" saimniecību pazīmes, sastādīja kulaku saimniecību sarakstus un šīm saimniecībām uzlika vairākas reizes lielāku lauksaimniecības nodokli nekā "darba" zemnieku saimniecībām. "Kulaku" sarakstos iekļāva zemniekus, kuru īpašumā pirms okupācijas bija 30 ha un vairāk zemes vai kuri nodarbināja algotu darbaspēku. "Kulakus" dēvēja par šķiras ienaidniekiem un neuzņēma kolektīvajās saimniecībās – kolhozos.

Izpildot valsts uzliktās saistības, daudzi zemnieki nonāca trūkumā. Bieži vien parādu atdošanu valstij ar varmācību panāca bruņoti varas iestāžu pārstāvji. Zemniekus, kuri nespēja nodot nodevas, samaksāt nodokli vai izstrādāt uzliktās klaušas, valsts sodīja gan ar soda naudām, gan piespriežot cietumsodu, izsūtījumu un mantas konfiskāciju. Tas izputināja agrāk labklājīgās saimniecības. Šādas politikas mērķis bija piespiest zemniekus atteikties no individuālās saimniekošanas un īstenot lauku kolektivizāciju, kas visā Padomju Savienībā notika pirms Baltijas valstu okupācijas. Tomēr zemnieki dažādā veidā pretojās un nelabprāt stājās kolhozos, lai gan padomju vara kolhozniekiem solīja atvieglojumus. Situācija mainījās pēc 1949. gada 25. marta deportācijas. Bailēs no izvešanas lielākā daļa zemnieku stājās kolhozos. Tiem, kuri vēl atteicās iestāties, draudēja ar represijām. 1950. gada vasarā nelielos kolhozus apvienoja lielās saimniecībās. Šā gada beigās kolhozos bija iestājušās 96,5% individuālo saimniecību. Padomju ideologi pēckara periodu raksturoja kā "asu šķiru cīņu", "cīņu par padomju varu laukos" un atzina, ka tā pilnībā noslēdzās tikai pēc turīgo zemnieku deportēšanas un palikušo piespiedu kolektivizācijas.