Lauksaimniecības kolektivizācija

Lauksaimniecības kolektivizācija
Kolektīvo saimniecību – kolhozu – dibināšana Latvijā sākās 1946.–1947. gadā. Zemniekiem kopsaimniecībai bija jāatdod zeme, darbarīki, lauksaimniecības iekārtas un lopi. Pašu lietošanā visbiežāk drīkstēja palikt apmēram puse hektāra piemājas zemes un viena govs, no kuras zināms piena daudzums bija jānodod valstij. Kolhoznieku darbu uzskaitīja izstrādes dienās. Par tām gada noslēgumā paredzēja noteiktu samaksu lauksaimniecības ražojumos un naudā. Tomēr pēc norēķināšanās ar valsti kolhoziem bieži vien nepalika, ko samaksāt kolhozniekiem. Dažos gadījumos kolhozos par darbu nesamaksāja neko. Kolektīvā darba ražība bija zema. Kolhozu vadībā trūka pieredzējušu darbinieku, jo to priekšsēdētāju atlases galvenais princips bija uzticība padomju varai. Kolhozu sistēma 50 pastāvēšanas gados iznīcināja tradicionālo Latvijas lauksaimniecību.