Nacionālie partizāni

Nacionālie partizāni
1944. gada rudenī, atjaunojoties padomju okupācijas varai Latvijā, sāka veidoties bruņota pretošanās kustība. Par partizāniem kļuva cilvēki, kuri vēlējās atgūt Latvijas neatkarību vai kuriem draudēja arests. Pēc Vācijas karaspēka kapitulācijas Kurzemē 1945. gada 8. maijā nacionālo partizānu rindas papildināja latviešu leģionāri. Nacionālie partizāni, tāpat kā liela daļa Latvijas sabiedrības, uzskatīja, ka starp Rietumu valstīm un PSRS drīzumā sāksies karš. Viņi ticēja, ka tad, līdzīgi kā 1918.–1920. gadā Brīvības cīņās, izdosies ar ieročiem izcīnīt Latvijas neatkarību. Cīnītāji sevi sauca par nacionālajiem partizāniem, bet tautā viņus dēvēja par mežabrāļiem vai mežiniekiem, savukārt varas iestādes – par bandītiem.

Vidzemē un Latgalē nacionālo partizānu grupas organizēja lauku inteliģences pārstāvji – skolotāji, pagastu valžu darbinieki, mežsargi, policisti, savukārt Kurzemē – latviešu leģiona jaunākais komandējošais sastāvs un instruktori. Nacionālo partizānu dzīves lielākā daļa aizritēja mežos. Apmešanās vietas partizāni regulāri mainīja, lai izvairītos no to atklāšanas. Ziemā dzīvoja pazemes bunkuros, ko rudens beigās būvēja grūti pieejamos mežu biezokņos un rūpīgi nomaskēja. Partizānu izdzīvošanu skarbajos apstākļos nodrošināja milzīgs vietējo iedzīvotāju atbalsts.

Savas darbības laikā nacionālie partizāni ieņēma vismaz 40 Latvijas pagastu centrus, uz laiku paralizējot to darbību. Partizāni sadursmju laikā vai arī no slēpņiem nogalināja 370 Valsts drošības ministrijas karaspēka virsniekus un karavīrus, 735 iznīcinātāju bataljonu kaujiniekus, kā arī 1070 komunistiskā režīma atbalstītājus – Komunistiskās partijas biedrus un amatpersonas.

1944.–1945. gadā partizānu grupas plānoja visu pretošanās grupu apvienošanu, taču padomju drošības iestādes 1946. gadā šos mēģinājumus sagrāva. Latvijā neizveidojās vienots pretošanās centrs, bet darbojās vairākas reģionālās organizācijas. Lielākās no tām bija "Latvijas Nacionālo Partizānu Organizācija" (LNPO) Kurzemē, "Latvijas Nacionālo Partizānu Apvienība" (LNPA) Vidzemes un Latgales ziemeļu daļā, kā arī "Latvijas Tēvijas Sargu (partizānu) Apvienība" (LTS(p)A) Latgales dienvidu daļā. Pastāvēja arī mazākas nacionālo partizānu organizācijas. Kopumā partizānu kustībā Latvijā bija 12 000–13 000 dalībnieku, kas, ņemot vērā lielos zaudējumus kara laikā, ir ievērojams skaits. Viņiem atbalstu sniedza liela daļa zemnieku. Zemniecības atbalsts samazinājās pēc turīgo zemnieku masveida deportācijas 1949. gadā, tāpēc šajā laikā arī sāka noplakt partizānu darbība. Bruņotā cīņa Latvijā turpinājās līdz 1956. gadam.