Politiskās vajāšanas

Politiskās vajāšanas
Padomju represīvo iestāžu – Iekšlietu tautas komisariāta un Valsts drošības tautas komisariāta, ko tautas valodā vienmēr dēvēja par čeku, – mērķis bija izolēt reālus un potenciālus pretošanās organizētājus un ar jauno režīmu neapmierinātos, kā arī iebiedēt sabiedrību. Kopš pirmajām okupācijas nedēļām arestēja un deportēja vai nogalināja ietekmīgākās Latvijas Republikas amatpersonas, to skaitā Valsts prezidentu Kārli Ulmani, 22 bijušos valdības locekļus, 32 bijušos Saeimas deputātus, citus politiskos vadītājus un virsniekus. Politiskām apsūdzībām izmantoja KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantu par "kontrrevolucionāriem noziegumiem". Latvijas pilsoņiem inkriminēja arī "dzimtenes nodevību" – pret Padomju Savienību vērstas darbības neatkarīgajā Latvijas Republikā.

Vadošos amatos Iekšlietu un Drošības komisariātā, Prokuratūrā un Augstākajā tiesā bija uzticami vietējie pagrīdes komunisti vai arī no PSRS atsūtīti pieredzējuši darbinieki (arī Krievijas latvieši), kuri prasmīgi izmantoja 30. gados PSRS attīstītās efektīvās izsekošanas un spīdzināšanas metodes. Būtisku ieguldījumu represīvajā sistēmā sniedza slepeno aģentu darbība un iedzīvotāju denunciācijas.

No 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 22. jūnijam Latvijā ierosināja vismaz 3354 politiskas krimināllietas. Daļu apcietināto notiesāja Latvijā un daudziem pat izpildīja nāvessodu, par ko liecina vēlāk atrastie masu kapi Rīgas Centrālcietumā, Dreiliņos, Stopiņos, Baltezerā, Katlakalnā un citviet. Vairākus tūkstošus politieslodzīto 1941. gada jūnija beigās izveda uz PSRS ieslodzījuma vietām, kur turpināja tiesvedību un piesprieda dažādus sodus – nāvessodu vai ieslodzījumu.

Kopumā politiskās vajāšanas 1940.–1941. gadā tiešā veidā skāra ap 26 000 Latvijas iedzīvotāju.