Režīms staļiniskajā Padomju Savienībā

Režīms staļiniskajā Padomju Savienībā
Sabrūkot Krievijas impērijai, komunisti apvērsumā 1917. gada novembrī gāza Pagaidu valdību un nodibināja proletariāta diktatūru. Izveidojās vienpartijas sistēma, kurā vara teorētiski piederēja tautas vēlētām padomēm, bet faktiski visu noteica Komunistiskās (boļševiku) partijas elite. Sākās terors pret īstiem un iedomātiem "revolūcijas ienaidniekiem". 1922. gadā, apvienojot Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Aizkaukāza padomju republikas, izveidoja Padomju Sociālistisko Republiku Savienību.

Pēc Ļeņina nāves 1924. gadā sākās cīņa par varu, kurā uzvarēja Josifs Staļins, kļūstot par vienpersonisku valsts vadītāju. Viņa varas gados notika masveida deportācijas, visā valstī izveidoja ieslodzījuma nometņu tīklu, vispārējā terorā – nāvessodos, ieslodzījumā, izsūtījumā attālos valsts apgabalos, komunistu politikas izraisītā badā – gāja bojā miljoni.

Komunistiskās ideoloģijas centrā ir šķiru cīņa, bet deklarētais mērķis – likvidēt ekspluatāciju un izveidot vienlīdzīgu un taisnīgu iekārtu. Tāpēc notika vispārēja zemes un rūpnīcu nacionalizācija un terors īpaši asi vērsās pret bijušajiem kapitālistiem un turīgiem zemniekiem (kulakiem).

Komunisti cerēja uz vispasaules proletariāta revolūciju, tādēļ Padomju Savienība militāri, finansiāli un intelektuāli atbalstīja un veicināja revolucionārās kustības citviet, piemēram, Igaunijā, Spānijā, Ķīnā. Otrā pasaules kara sākumā PSRS okupētajās teritorijās īstenoja "sociālistiskās revolūcijas", bet pēc kara nodibināja komunistiskus režīmus Austrumeiropā.

PSRS beidza pastāvēt 1991. gadā. Līdz šim ne Padomju Savienības Komunistiskā partijas, ne tās īstenotais režīms par noziegumiem pret cilvēci nav starptautiski tiesāts.