Režīms nacionālsociālistiskajā Vācijā

Režīms nacionālsociālistiskajā Vācijā
Vācijā Nacionālsociālistiskā partija nāca pie varas demokrātiskā ceļā un ar lielas tautas daļas atbalstu 1933. gadā, kad partijas vadītāju Ādolfu Hitleru iecēla kanclera amatā. Nacisti šķietami likumīgi atcēla demokrātiskās pamattiesības, un Vācija kļuva par totalitāru vienpartijas valsti. Sākās terors pret iedzīvotājiem – politiskas slepkavības un režīmam nevēlamo cilvēku ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs.

Nacistu ideāls bija augstākās rases – vācu un citu ģermāņu tautu – kundzība Eiropā un pasaulē. Ebrejus uzskatīja par zemākās rases pārstāvjiem un galvenajiem Vācijas ienaidniekiem, saskatot viņos gan nacistu nīstos kapitālistus, gan komunistus. Ebrejiem atņēma Vācijas pilsonību, aizliedza strādāt valsts iestādēs, stāties laulībā ar vāciešiem. Sākoties Otrajam pasaules karam, antisemītisma politika kļuva vēl radikālāka – sākās ebreju masveida iznīcināšana.

Ārpolitikā nacistu mērķis bija iegūt "dzīves telpu" vāciešiem, atjaunot un paplašināt Vācijas robežas. Pārkāpjot Versaļas miera līgumu, Vācija sāka veidot armiju un bruņoties. Rietumu valstis ar to samierinājās, tāpēc Hitlers iedrošinājās arvien vairāk un 1936. gadā vācu karaspēks iegāja demilitarizētajā Reinas apgabalā, 1938. gadā Vācija anektēja Austriju un Sudetiju, 1939. gadā – okupēja un anektēja Klaipēdas apgabalu Lietuvā un Čehiju. Hitlera tālākie agresīvie nodomi izpaudās Otrā pasaules kara gaitā.

Nacistiskais režīms beidza pastāvēt līdz ar Vācijas sakāvi Otrajā pasaules karā. Nirnbergas starptautiskais kara tribunāls tiesāja nacistu vadoņus par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci un atzina nacionālsociālistisko partiju par noziedzīgu. Nacionālsociālistiskās partijas darbību Vācijā aizliedza.