Latvijas situācija starptautiskajā drošības sistēmā 20. gs. 30. gados.

Latvijas situācija starptautiskajā drošības sistēmā 20. gs. 30. gados.
Pēc Pirmā pasaules kara 1918. gadā parakstītā Versaļas miera līguma mērķis bija nostiprināt mieru, demokrātiju un drošību Eiropā. Miera nodrošināšanai izveidotās starptautiskās organizācijas – Tautu Savienības – statūtu 16. pants paredzēja, ka agresijas gadījumā pret kādu no tās dalībvalstīm arī citu valstu pienākums ir vērsties pret agresoru. Latvija bija Tautu Savienības dalībvalsts, kas īstenoja miermīlīgu ārpolitiku, un neatkarības nodrošināšanā orientējās uz Rietumu demokrātiju – Lielbritānijas un Francijas – atbalstu un Tautu Savienības deklarētiem kolektīvās drošības principiem.

20. gs. 30. gados Tautu Savienība tomēr nespēja veikt sākotnēji paredzētās funkcijas un novērst agresiju un karus. Tāpēc daudzas tās dalībvalstis atteicās no kolektīvās drošības principu ievērošanas un meklēja citas iespējas savas suverenitātes nostiprināšanai.

Latvija 1938. gadā pieņēma likumu par neitralitāti un cerēja, ka tās neatkarību ļaus nosargāt 1932. gadā noslēgtais neuzbrukšanas līgums ar PSRS un 1939. gadā parakstītais neuzbrukšanas līgums ar Vāciju. Abas šīs totalitārās lielvalstis izstrādāja un īstenoja agresīvus ārpolitikas plānus Eiropā. Vācija no Tautu Savienības izstājās jau 1933. gada oktobrī, bet PSRS izslēdza 1939. gada decembrī pēc tās agresijas pret Somiju.